fragmenti
Viņa pirmā atņēma roku. Tik vienkārša kustība, kā sveiciens, kas netiek pabeigts. Starp mums palika tik liels tukšums, ka, ja es iekliegtos, es vēl ilgi dzirdētu savu atbalsi. Es nezinu, vai viņa juta to pašu neērtību, bet es nevarēju paskatīties viņai acīs.
“Tev būs jāiet, ” viņa teica. Balsī nebija ne aukstuma, ne maiguma, tikai centiens noturēt līdzsvaru. Es pamāju, bet nekustējos. Negribējās, lai šis mirklis beidzas. Viņa nopūtās un pielika rokas pie krūtīm, it kā mēģinātu apturēt kaut ko sevī. “Mēs nedrīkstam… tu saproti, Tu esi ... mana ..
es esmu Tava skolotāja!"
Protams, sapratu. Bet tas nelīdzēja. Tieši sapratne padarīja visu vēl sarežģītāku, jo loģika un sajūta bija divi dažādi spēki, kas vilka pretējās pusēs.
Kad beidzot izgāju gaitenī, viņas skatiens vēl kavējās uz manis, it kā viņa būtu vēlējusies kaut ko vēl pateikt, bet vārdi iestrēga starp pienākumu un vēlmi.
Tobrīd es vēl nezināju, ka šī klusā atkāpšanās būs tikai pirmā no daudzām, un, ka katra nākamā atgriešanās sāpēs vairāk.
Tovakar, kad atgriezos mājās, viss likās pārāk kluss.
Pat pulksteņa tikšķēšana šķita skaļa, un katra sekunde atbalsojās kā brīdinājums: pamet to, kas nevar būt tavs.
Bet domas nepaklausīja. Tās turpināja atgriezties pie viņas, pie kustības, pie balss, kas centās būt mierīga, bet trīcēja pašā dziļumā.
Es sev teicu, ka tas pāries.
Ka rīt viss būs citādi.
Bet rīt tikai atkārtoja šodienu, un viņa atkal bija tur, ar to pašu skatienu, kas teica: saprotu, bet nedrīkstu.
Un varbūt tieši tas “nedrīkstu” padarīja visu vēl spēcīgāku.
Jo aizliegtas lietas nekad neizzūd, tās vienkārši iemācās klusēt.
Pagāja nedēļas, līdz sapratu, ka viņa vairs neskatās man tieši acīs.
Viņas balsī parādījās stingrība, ko agrāk nepazinu.
Katrs teikums bija kā aizsardzība, rūpīgi veidots, bez tukšām vietām, kur varētu ielīst klusums vai ilgas.
Bet reizēm, pavisam īsos mirkļos, viņa ļāvās.
Piemēram, kad kāds cits uzdeva jautājumu, un viņa, atbildot, nejauši paskatījās uz mani.
Un tajā skatienā bija viss: atzīšanās, bailes un vēlme, kas meklē izskaidrojumu, bet nekad to neatrod.
Es zināju, ka šis klusums reiz sprāgs.
Ka pienāks brīdis, kad vairs nebūs iespējams tikai skatīties, klusēt un izlikties.
Un tajā dienā, neatkarīgi no tā, kura runās pirmā, viss mainīsies.
Neviena no mums neizglābsies. |
Publicēja: dexa
Datums: 16.10.2025. - 20:03:07
Lasīts (reizes): 20
Komentāri: 0
|
| |
